Pasaka par Ozolkājas ciemu

by

[mans vectētiņš aizrāvās savulaik rakstot metaforiskas ekonomiskas pasakas, un tad man ar šobrīd uznāca šāda vēlme. Bet nu šis blogs kā nekā.]

 

 

 

Mums ir skaists neliels ciemats ar lielu ozolu vidū. Principā tik mazs kā viensēta, vienīgi divsēta. Tur divās saimniecībās dzīvo divi draugi: Mārtiņš un Pēteris. Mārtiņš audzēs govis un vistas, bet Pēteris kartupeļus. Viņi viens ar otru draudzīgi mainās ar ēdienu un abi ēd gan ceptus kartupeļus ar karbonādi un krējumu, gan omleti ar gaļu. Mārtiņš ir kaislīgs kaķu fotogrāfs, bet Pēterim ir neliels veikals (un ekskluzīvs līgums ar Fotokompāniju), kur viņš pārdod Mārtiņam visādas fotografēšanas figņas.

Reizi mēnesī iegriežas ciematā iegriežas Ābrams, un nopērk Mārtiņa govju un vistu saražoto (ko tie paši vēl nav apēduši), pārdod Pēterim fotolietas priekš veikala, ja Pēterim tādas vajag un pārdod abiem jebko citu, ko viņi vēlas un var nopirkt. Pārāk daudz Mārtiņš ar vistām un govīm no Ābrama nesaņem un pusi iztērē Pētera veikalā. Pēteris arī īpaši daudz no fotoveikala nenopelna, bet nu dzimšansdienā katrs kādu vīna pudeli atļauties var. Katram kopējie ienākumi gada laikā iznāk uz kādiem simts latiem.

 

Tad kādu saulainu vasaras dienu ciemā kārtējo reizi iegriezās Ābrams un teica Mārtiņam, ka varot aizdot tam tūkstoš latu, bez kādām ķīlām un lieka čakara. Mārtiņš bija sajūsmā, Mārtiņš aizņēmās tūkstoš latu (uz desmit gadiem) un aizskrēja pie Pētera un nopirka sen noskatīto, sen tur stāvējušo ŪberMega fotoaparātu! Un skrēja bildēt palēkdamies! Pēteris samaksāja Ābramam fotoaparāta pašizmaksu (500 latus) un bija sajūsmā, jupis parāvis, ir palikuši pāri 500 lati! Tad Pēteris nolēma dalīties peļņā ar savu draugu Mārtiņu un aizgāja nopirka no Mārtiņa daudz smukas kaķu fotogrāfijas par 250 latu un abi bija priecīgi. Abiem kā nekā bija lieki 250 latu.

 

Pēteris nopirka vīnu, sierus, un kaviāru par saviem 250 latiem un dzīroja nedēļu… Mārtiņš nopirka jauno BMW X5 (par 250 latiem kā pirmo iemaksu līzingam) un brauca pa apkārtni bildējot kaķus. Tad piebrauca pie Pētera, iedzēra vīnu un piedzērās…

 

Nākošajā mēnesī pēc lielā ieguvumu skurbuļa, lēnām pār abiem nāca atklāsme. Mašīnu Mārtiņam nācās atdot jo otrajai iemaksai naudas nebija… un nācās cītīgi maksāt fotoaparāta kredītu ar visu saražoto, kas vien palika pāri. Pēterim arī nolaidās rokas, jo Mārtiņš uz fotoveikalu vairs nenāca fotopapīru pirkt un nācās bodīti slēgt. Arī liekas gaļas un piena un olu ko pret kartupeļiem iemainīt Mārtiņam vairs nebija. Tā nu Pēterim nācās vien pāriet uz gadu kartupeļu diētu uz nākošajiem desmit gadiem un viņš bija bēdīgs par to. Mārtiņam vairs nebija fotopapīra, tā kā visas bildes nācās skatīties fotoaparātā, un nākošos 10 gadus vīna dzimšansdienās nebija un viņš bija bēdīgs par to.

 

Un kurš pie tā bija vainīgs un ko viņiem tagad darīt?!

Advertisements

Birkas: , , , , ,

2 Atbildes to “Pasaka par Ozolkājas ciemu”

  1. jurgonkuls Says:

    džanīt, šitā ir laba!
    bet tagad vajag pasaku par nodokļiem!

  2. dzanis Says:

    Hmm, nav pārāk liela atsaucība nu labi. Par nodokļiem nekādas pasakas nebūs.

    Bet par godu Latvijas idiotam Nr.1, es ielikšu vienu humordarbu, kas šonedēļ tapa spammā (un jau ir ieguvis popularitāti)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s


%d bloggers like this: