7

labs i, lai iet!

seven sings abaut mī

1. Mana pirmā mīlestība bija angļu valodas skolotāja Ilze. Viņai bija smuki zeltaini mati, nu apmēram šitādi, tikai mazliet īsāki. Detalizētāk jūs iepazīstināt ar viņas personību gan diemžēl nevarēšu, jo no 3. klases pārdzīvojumiem nekas diži vairāk nav pāri palicis kā vien atmiņas par to, kā uz skolu dodoties manu sirdi silti silda doma par angļu valodas stundu.

2. Man ļoti patīk tirgus. Un tā ir vienīgā sitācija, kurā man patīk pūlis – tad viņā var tā eleganti paslēpties un pētīt visus tos brīumus, kas tirgū notiek. Kā piena tantes klačojās, kā uz šķīvjiem jau salikto gatavo pusdienu pārdevējas vienā no gaļas paviljona spārniem ar apskaužamu graciozitāti satur kopā savas frizūras ar padomjlaika papīra cepurītes palīdzību un kā mazliet nostāk tajā pašā gaļas paviljonā kāds ļoti intensīvi mēģina kautko nokontrolēt uz kontrolsvariem. Bet vislabākais ir dārzeņu paviljons – tur vienmēr smaržo tik brīnišķīgi, ka mani acumirklī pārņem vēlme uzradīt nu vismaz smaržu simfoniju, ja ne operu. 

3. Es bērnībā pārēdos marinētus ķirbjus. 

4. Beidzot vidusskolu man bija ļoti miglains priekšstats par pasaules kārtību, tādēļ biju iedomājies, ka labi iederēšos weisa jau pieminētajā prominentajā mācību iestādē. Tādēļ arī es, cinisks aprēķinātājs būdams, biju izrēķinājis, ka mana biļete uz to būs tā pati vēstule, kurā tiešā tekstā darba devējs būs apliecinājis, ka esmu briesmīgi mērķtiecīgs un visādi citādi ļoti piemērots šai mācību iestādei. Izmantojot radu rakstu sniegtās priekšrocības, tiku pie siltas vietiņas kādā ļoti svarīgā advokātu kantorī. Mans darbs bija pieskatīt svarīgo advokātu datorsaimniecību. Iepriekšējais pieskatītājs bija nolēmis emigrēt no šīs valsts, un pēdējā vakarā pirms prombraukšanas apmēram 30 minūtēs mani iepazīstināja ar tādu brīnumu kā Novell (kaut kas, kas visu to sistēmu uzturēja un izskatījās apmēram pēc Norton Commander), kā arī norādīja kurā stūrī pieliekamajā starp slotām un tualetes papīra ruļļiem parasti tiek mesti instalāciju diski. Drīz man tika piešķirts darba peidžeris, lai mani varētu operatīvi informēt par datorlikstām. Nezskaidrojamu iemeslu dēļ ziņojumi par likstām uz šo ierīci sāka nākt arvien biežāk un biežāk. Mana karjera pie svarīgajiem advokātiem beidzās pēc aptuveni 3 mēnešiem līdz ar pilnīgu datorsistēmas sabrukumu, kas zīmīgi sakrita ar brīdi, kad nupat biju saņēmis kāroto vēstuli. Vēstule bija uz neiedomājami smalka papīra un, protams – pārliecināja minētās iestādes uzņemšanas komisiju.

5. Man ir traģikomiskas attiecības ar pašvaldības policiju. Mani savāca jau pirmajā dienā pēc tā cilvēci pazemojošā likuma, kurš liedz dzert alu uz ielas, stāšanās spēkā. Savukārt tajā vienīgajā reizē, kad iekāroju publiskās puķudobēs augošos ziedus, mani zaļsvītrotais busiņš savāca jau pie nākamā luksofora, kur likumpaklausīgi gaidīju zaļo gaismu absolūti tukšajā naksnīgajā elizabetes un brīvības ielas krustojumā. Ja tiks pieņemts tas lieliskais likums, kurš aizliegs mītiņot doma laukumā, es zinu – mani savāks par to, ka gāju tam garām.

6. Kad es vēl sildījos direktora krēslā kādā uzņēmumā kurš “sūkā sātana pimpi” skalā varētu ieņemt diezgan augstas pozīcijas, mēdzu šad tad iedzert alu ar kolēģiem. Šeit ir vajadzīga atkāpe – man bija vairāku līmeņu priekšniecības, kurām vajadzēja atskaitīties un no kurām neviena neatradās Latvijā. Tad nu vienā šādā alus dzeršanā piedalījās arī vidējā līmeņa priekšniecība. Kā gadījās kā ne, “2 alu’’ pasākums pārvērtās visu vecrīgas vēl vaļā esošo bāru apceļošanā, kurai pat uz brīdi bija pieslēdzies džanis un aija. Nu lūk, tā nu pienāca brīdis, kad mēle pavisam atraisījās un cita starpā vidējai priekšniecībai izmetu, ka visu mūžu jau sātana pimpi nesūkāšu. Apzināti vai ne, bet šī ziņa nonāca līdz pavisam lielajai priekšniecībai, kurai tas likās ļoti satraucoši. Veids, kā šis satraukums tika risināts nuden bija ļoti iespaidīgs – es pat teiktu – drāmas cienīgs. Mēs (es un manas priekšniecības) bijām aizbraukuši uz to smalko Ķīpsalas restorānu (to kas Daugavas malā), kur bija paredzēta īpaši nozīmīga tikšanās ar kādu svarīgu (abās nozīmēs) personu. Pie restorāna durvīm lielā priekšniecība pēkšni apstājās un teica, ka mana izrunāšanās esot ļoti satraucoša un lai es pieņemot lēmumu – vai nu es to sūkāšanu ņemu ļoti nopietni un i nedomāju kautkad pamest, vai arī lai es restorānā iekšā neejot. Vai nu tu esi ar mums vai pret. Es biju pilnīgi apstulbis, jo tobrīd lāgā nesapratu, uz kādu izrunāšanos viņš atsaucas, bet nu kautko es atbildēju vispārējās frāzēs, ka satraukumam nav pamata. Acīmredzot mana atbilde nebija gana pārliecinoša, jo es tiku nosēdināts pie atsevišķa galdiņa stūrī un dzēru alu, bet smalkos restorāna ēdienus uz uzņēmuma rēķina izēsties tā arī nesanāca.

7. Man nepatīk gravitācija. Pirmo reizi to sapratu jau bērnudārzā. Kad visam bērnudārzam tika atvestas smiltis, katra grupiņa skrēja ar spaiņiem, lai sagrābtu visvairāk jauno, tīro un visādi citādi labāko smilšu tieši savai smilšu kastei. Skrēju arī es. Spainis bija pilns, kājas smagas, un likumsakarīgi – kājas sapinās un sekoja kritiens, Un ne jau šāds tāds, bet kādu minūti garš, katrā ziņā manā galvā noteikti. Tā bija viena no briesmīgākajām minūtēm manā mūžā – ja jūs zinātu, kādas šausmas mani pārņēma tajā brīdī, kad es sapratu, ka tas notiks. Kājas vēl nebija pat tā īsti sapinušās, kad jau biju vizualizējis kā zaudēju līdzsvaru, slaidā kritienā izstiepjos pa zemi un galvenais – kā spainis apgāžas un smiltis izkaisās pa asfaltu un nav vairs lāgā savācamas. Vienvārdsakot – traģiski, jo biju visai savai biedru grupai liedzis saulainu nākotni smilšu kastē ar skaistām jaunām smiltīm. Tā bija pirmā reize, kad gravitācija mani piečakarēja un lika piedzīvot to pazemojošo brīdi, kad saproti, ka esi lidojumā, un ne jau tādā skaistā, ar spārniem, bet gan tādā, kurš neizbēgami rezultēsies ļoti nejaukā atsitienā, šļucienā pa afalfu, zemi, da vienalga ko. Vēlāk sekoja vēl daudzas reizes – ar riteni un bez, skaidrā un neskaidrā, kokā un nekokā – un visās bija šis palēlinātais atsitiena gaidīšanas brīdis. 

Birkas: 7lietas, 7things, Bill Hicks, mīlestība