Septiņas lietas dublis nr.weis

by

Septiņas lietas, ko par mani iespējams zin tikai sieva. Dažādi manas dzīves laikposmi tiks atspoguļoti septiņos mirkļu tvērumos – tiesa ne visi notikumi notiek pavasarī kā arī nāves grēku saturs ir minimāls.

1) Esot bijis tāds laiks manā dzīvē, par kuru nevaru neko galvot, bet kuru toties atceroties mana māte. Es tolaik esot bijis pavisam mazs un spītīgs radījums, kurš mēdzis sist galvu pret grīdu, lai panāktu sev vēlamus lēmumus. Mana māte toreiz jau dažus gadus kā skaitījās uzplaukstoša gleznotāja un vai nu tāpēc, vai tīri pārmaiņu dēļ jau labus gadus atpakaļ no mūsu Doma laukuma darbnīcas/mitekļa tualetes durvīm bija novākusi un pabāzusi zem gultas savu akadēmijas diplomdarbu – profesora Zariņa portretu. Reiz, nesot mani pa mitekli garām šīm durvīm, es esot pajautājis: “Kur palika tas dusmīgais onkulis?” Kopš tā laika mana māte joprojām gaida, kad es izaugšu par kārtīgu cilvēku.

2) Reiz dažus gadus vēlāk, dīki pavadot laiku dzīvoklī pie vecvecākiem, kur es tiku nogādāts dažas reizes nedēļā, kad mana māte vēlējās būt vienatnīgā klusumā ar mākslu, es piebēru cukuru Borjomi minerālūdens stikla pudelei, to sakratīju un pagaršoju. Atceros kā mani toreiz pārņēma pirmatklājēja tirpas – biju atklājis kautko eksistenciāli būtisku – gluži vai primordiālu garšas formulu, kas izmainīs pasauli no tā paša brīža, kad cilvēki sāks pie manis iegādāties jauno dzērienu. Nolēmu, ka, ja reiz esmu izdarījis šādu atklājumu, ir jāveido jaunā produkta uzkrājums, lai nodrošinātos pret potenciāli bezgalīgo pieprasījumu, kuram manuprāt vajadzēja sākties kuru katru dienu. Sāku ar esošo Borjomi krājumu izmantošanu jaunā dzēriena pagatavošanai, kā arī izmantoju savu blociņu pagatavotā dzēriena grāmatvediskai uzskaitei zem gultas. Turpmākajās dienās papildus Borjomi izejvielas man piegādāja vectēvs, kuru mocīja vidēji konstanta vainas sajūta par to, ka tas vienlaicīgi ieņem samērā augstu amatu LPSR, tomēr šad tad nenāk mājās, jo dzer. Kad uzkrājumi jau aizņēma ievērojamu daļu gultas apakšas, bet pircēji rindā joprojām nestāvēja, nolēmu, ka pienācis laiks pašam nobaudīt vienu no uzskaites vienībām. Atklāju nepatīkamu faktu, ka ir pieļauta kļūda – pārāk ilgi izturēts. Pēctam bija posms, ka jāiet laukā ar puikām dauzīties un tad jau gribas vienkārši padzerties par spekulācijām nemaz nedomājot.

3) Dullajos 90tajos bija pieņemts, ka urlas uz ielas atņem naudu mazākiem puikām. Sīknaudas ietvaros ar mani tas bija noticis vairākkārt, bet reiz netālu no mājām mani – kā toreiz bija pieņemts teikt – aptovarīja par 10 latiem, kas tolaik bija ļoti liela nauda it īpaši pamatskolniekam. 10 latu iztrūkumu nebija iespējams noslēpt no ģimenes un ģimene savukārt pēkšņi un negaidīti mobilizējās. Vispirms tika izsaukta policija un man nācās apbraukāt visus tuvākos lokālus, lai atpazītu konkrēto urlu, kurš tomēr bija izvēlējies viltīgākus ceļus. Nākamajā dienā mans tēvs mani uzaicināja pusdienās. Pusdienas bija aizdomīgi nevainīgas un jau deserta laikā es visu sapratu. Tēta labākais draugs tai laikā bija LNT ziņu operators un, pēkšņi savelkot visu kopā, es paralizējos, bet vienlaicīgi gribēju vemt. Ārā mūs jau gaidīja minētais draugs kā arī tobrīdējais LNT korespondents Sandijs Semjonovs, kurš kā izrādījās veidojot sižetu par sīko bandītismu Rīgas ielās un labprāt vēlētos uzklausīt reāla cietušā liecību. Vienīgais par ko spēju tai brīdī domāt bija, kā paskaidrošu ģimenei, ka vairs nedošos uz savu nolemto skolu, kur sižetu redzējušie klasesbiedri par mani izņirgāsies līdz nullei, turklāt vēl pat šobrīd, kad man kāds tuvojas ar kameru, kājas ļimst un mēle tirpst. Filmēšanas brīdi kā arī dienu pēc tam līdz ar to neatceros. Kad rādīja vakara ziņas atrados kunkstēdams uz grīdas citā istabā. Izrādījās, ka visticamāk šajā bezapziņas stāvoklī esmu uzvedies tik muļķīgi, lai to nebūtu iespējams translēt TV. Sižets bija, bet bez manis un arī 90tie pēctam kautkā ātri pagāja.

4) Reiz, kad beidzu vidusskolu, vēlējos iestāties kādā ļoti prominentā augstskolā ar Skandināvijas piegaršu. Tikai viena bēda – vajadzīga darba pieredze, lai šiem pierādītu, ka esi mērķtiecīgs, čakls, apzinīgs utt. jaunietis. Izmantoju sakarus un norunāju, ka pastrādāšu melno darbu kādā prominentā mākslas un kultūras grāmatu izdevniecībā par brīvu apmaiņā pret vēstuli, kas apliecina to, ka esmu ļoti īpašs kā arī nasks uz darbu. Pamatā veicu divus darbus – (1)iekoriģēju datorā kāda ļoti prominenta un leģendāra Pēterburgas dzejnieka, kam ir kāds sakars ar kādu grimstošu pilsētu tulkoto grāmatas tekstu un (2)skanēju fotogrāfijas. Augstskolā es iestājos, jo tai laikā biju gan īpašs, gan čakls. Uzreiz pēctam gan to atmetu un pievērsos studenta dzīvei tāpat kā visi. Kādu pusgadu vēlāk saņēmu zvanu no sveša numura, kurš teicās būt kāds ļoti prominents Latvijas intelektuālais žurnāls, kas meklējot kādu, kurš spētu veikt manas darba pieredzes 2.punkta pienākumus. Sajūta priekš tikko 18 gadus veca studenta bija diezgan iespaidīga un es, protams, nekavējoties piekritu. Izradījās, ka 2.punkts sevī iekļauj daudz plašāka spektra pienākumus, kurus man nācās spontāni autodidaktiski un avantūriski apgūt neticamos tempos. Jāatzīst gan, ka līdz pat šim brīdim es īrēju dzīvokli pie fotošopa kā arī ēdu un dzeru uz viņa rēķina. Vienīgi atlaida mani no šī prominentā izdevuma pirms gandrīz diviem gadiem ar vēstuli: “Skanētāja darbs no Aprīļa mēneša mums vairs nebūs nepieciešams.”

5) Pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem man bija ienācis prātā, ka varbūt esmu talantīgs dzejnieks. Kādas šausmīgas muļķības! Visādos pieejamo papīru stūros sarakstīju dažnedažādākos dzejoļus un jutos kā dzejnieks. Pat atsevišķos brīžos atļāvos stādīties priekšā kā šīs profesijas pārstāvis un savus dzejoļus pārlasīju tikai dzērumā, lai nav kauns. Bet tomēr šai laikā ir tapis dzejolis, par kuru man joprojām nav kauns un kuru ir atzinis arī kāds talantīgs jaunais Latvijas dzejnieks. Ja šis nebūtu ieraksts par 7 lietām, nekad neatļautos to šeit pārpublicēt, bet te nu tas ir nonācis:

TOSTS PAR SAULVEŽIEM

saulvedis ved maisā sauli
mēness diktēts īlens iesprūdis 
kautkur
pajūgs klibo
ar skatu uz grāvi
grāvī jānis jau guļ
zirgs novēršas
apmulst
iesper tukšumam
saule dedzina maisu
pati deg
zirgs pievēršas
izdzer grāvja vīnu
atkal apmulst
kur tālāk?
nekur

6) Ļoti gribējās doties piedvojumos un bija Ryanair lidojumam labvēlīgs laiks. Mēs ar draugu aizlidojām uz Parīzi, nakti izguļot troļļu mežā Stokholmas mazās lidostas pievārtē. Parīzi redzējām, sieru apēdām, vīnu izdzērām un iekļuvām no Parīzes ar stopiem izkļuvušo elitārajā pulciņā (apsteidzām kādu britu, kurš to mēģināja izdarīt jau diennakti). Ar stopiem ceļojām pa Francijas dienvidiem un baudījām laika lēno ritējumu. Vienudien pieņēmām lēmumu, ka laiks tomēr kustas neatkarīgi no mums un jāsāk posties uz Frankfurti, kur bija paredzēts atpakaļlidojumam labvēlīgs laiks. Izlaižot stāstus par Ziemeļitāliju kā tādu, attapāmies Turīnā kā tādā, kur bija jāpiedzīvo īpatnējs atgadījums. Diemžēl stopēt vairs nevarēja gan ņemot vērā iepriekšējo veiksmi Itālijā diennakts tumšajā pusē, gan izlidošanas plānu. Bija jāgaida glābējvilciens nākamajā rītā un netīšām tika pieņemts lēmums gaidīt šo rītu noparkojoties autobusa pieturā netālu no stacijas. Tad nu arī notika savādais gadījums. Pieturā bija uzstādīts pulkstenis, kuram visu laiku varējām sekot līdzi. Visticamāk fona noguruma un stresa izraisītā smadzeņu apjukumā man sākās pilnīgi negaidīts un neplānots delīrijs un likās ka vilcienu es nesgaidīšu, bet izkūpēšu kautkādās šausmīgās esamības beigās. Draugs turpināja mierīgi sēdēt pieturas soliņā un ierosināja pārskaitīt mašīnas un piedzīvojumus mūsu ceļojuma gaitā. Apriori zināju, ka to darot viņu sagaida tas pats un brīdināju, bet attapāmies ar visām mugursomām ļimstošām kājām streipuļojot prom no pieturas stacijai pretējā virzienā. Draugs teica: “Es tūlīt miršu. Tu varēsi izsaukt ātros?”. Es atbildēju: “Es cerēju, ka tu to varēsi izdarīt!” Drausmīgā panikā streipuļojām pa tukšajām Turīnas ielām katrs domājot, kas notiks, ja otrs kritīs pirmais un nebūs kas glābj. Nesen lasīju rakstu RL par Nīči un Turīnu un, piedodiet, pēc piedzīvotā nespēju nevilkt kaut mazākās paralēles.

7) Ar savu mīļo sievu iepazinos pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem nakts vidū paģirās salāpījies ar precīzi 10 aliņiem. Mēs pēctam kopīgi izdzērām vēl dažas pudeles šampanieša un ar taksi devāmies pie viņas, kur vēlējos palīst zem vienas segas, kas man saprotami tika liegts. Tas bija dienu pirms jaunā gada. Pamodāmies ap 8 vecgada vakarā un mana sievasmāte, kas toreiz vēl tāda nebija, mani pirmo reizi ieraugot momentā piedāvāja šampanieša glāzi. Nesaprotu, kā tas viss dzīvē tā varēja vienkārši notikt. 

Atkārtoti aicinu uz 7 labas gribas žestiem:

jurgonkuli iekš Dzivoklis

aiju iekš Dzivokis

žuļiku iekš Dzivoklis

dzhani iekš Dzivoklis un Spamma

plūmi iekš Dzivoklis un jazz un berline

skubi iekš skubja

santu iekš santas

Advertisements

Birkas: , ,

6 Atbildes to “Septiņas lietas dublis nr.weis”

  1. versatile Says:

    sseists?

  2. 7 lietas | SVILPE burto ... ! Says:

    […] Kristaps aļa skujins Neatkarīgais Shadowbird Jokerz Garjānis Ububu Ilārijs Pianiste Subalterns Crimsonweis aļa dzīvoklis vairs nepīpē Kerija Laura aļa […]

  3. dzivoklis Says:

    mm, kas ir ssiests?

  4. versatile Says:

    SSE-ists?

  5. dzivoklis Says:

    SkandināvuSkolāEs-ists?

  6. crimsonweis Says:

    Jā, 8. lieta- esmu SSE-ists. Atzīstos. Bet esmu kādai jaunkundzei solījies šo diplomu sadedzināt kapos pusnaktī, pliks griezdamies pretēji pulksteņrādītāja virzienam.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s


%d bloggers like this: